Pēcpusdienas stāsts

Dienas vidus. Man zvana Jānis un saka, ka mēs braucam uz Madonu uz divām dienām ar velo. Uz jautājumu - "kāds plāns?" atbilde ģeniāla. "Nez, man pirms 5 minūtēm tikai prātā tas ienāca". :D

Pēc kārtīgas un nopietnas pusminūtes apdomāšanās izdomājam, ka, ja braukt, tad kkur uz Lietuvu - interesantāk un ceļi gludāki. Viņš saka Paņeveža, es saku - stulbums. :D Man maz ticības, ka mēs līdz turienei tik vienkārši aizmītos, it īpaši, ja ir pulkstens trīs dienā, līdz turienei 170 km un viņam īsti nav nojausmas, cik dienā ar velo var nomīties. Tad man galvā iešķiļas idiotisma dzirksts un saprotu, ka gribu braukt... kaut vai tikai tāpēc, lai pierādītu, ka man taisnība, ka mēs tik tālu neaizmīsimies. :D Beigu beigās nolemjam, ka brauksim līdz Zarasai, pamērcēsimies ezerā, un ja būs vēlme dosimies tālāk uz Utenu. Ātri sametu mantas somā, paņemu telefonu ar gandrīz tukšu bateriju un aidā!

Aizminos līdz Jāņa mītnei un tad minamies abi pie leišu kaimiņiem. Jau pēc pāris metriem sāk čīkstēt mana līdzbraucēja velosipēds, bet gan jau... mēs jau tādas lietas, kā rezerves riepu vai kaut elementāru uzgriežņ-atslēgu jau neņemsim - aizņem tikai vietu. :D Pēc kilometriem desmit viņš paziņo, ka zb kalni un velotūrisms kā tāds. Bet jāminas vien ir, dzeram ūdeni un minamies pa karstumu tālāk.

Ar katru brīdi čīkstoņa kļūst skaļāka, un skaidrs ir arī iemesls - aizmugurējam ritenim (kurš vispār ir no cita velosipēda) ir sap%#ti gultņi, un ritenis bremzē. Pēc diez gan pailga ceļa nokļūstam Zarasos, ielienam veikalā pēc salātiņiem, platmasas dakšām un alus. Alus izvēle te kā vienmēr augstā līmenī. Paņemam vietējos ražojumus, un katrs arī par 9-grādīgai alus pudelei. Tādu gan labāk te nedzert, dzersim mājās, jo garš ceļš vēl priekšā.

Tad meklējam pludmali, kurā ir augsti tramplīni. Vienmēr ir gribējies tur nolekt, bet kad biju te agrāk, es biju mazs un bailīgs. :D Šurpu turpu braukājot (mums tak karti nevajag :D ) aizminamies līdz skatu laukumam un parkam. Izlemjam parkā pavakariņot un izdzert pa vieglajam aliņam. Sēžam parkā, ēdam un priecājamies par jauko atmosfēru. Alus garšīgs, salāti arī. Tik viena problēma - Jāņa velosipēdam aizmugurējais ritenis pa brīdim vairs vispār nav izkustināms no vietas. Mistiskā veidā nogāžas viens no 9-grādīgajiem aliņiem, un skaidrs ir viens - ja jau pudele vaļā, tad jādzer ir. Sadzeram, no plastmasas glāzītēm, lētu un spirtotu leišu alu. :D 

Laiks doties tālāk! Nedaudz tālāk uz soliņiem sēdēja kāds vīrs ar savu sievu, un abi runāja krieviski un pa brīdi paskatījās, kā mēs tur alu dzeram. Jānis aiziet, paprasa viņiem kā nokļūt līdz pludmalei. Viņi saka, ka nav vietējie un nezin. Ok. Paminamies tālāk un ceļš uz pludmali tiek noskaidrots no divām lietuvietēm, kas arī prot krievu valodu. Jauki! :)

Pludmale vienkārši satriecoša. Viss smuki iekārtots un sakopts. Ielienam ūdenī, viss forši! Prieks un laime. Pavadam laiku pie ūdens un pamazām dodamies atpakaļ. Aizminamies līdz veikalam, paņemam ūdeni, vēl aliņus un aiziet atpakaļ uz LV! He. Nenobraucām pat 100 metrus, kā Jāņa velosipēds vispār vairs nav izkustināms. Pakaļāāā! Es smejos, jo man tas liekas baigi jautri (it īpaši pēc 9% alus :D ). Tiek mēģināts uzlabot situāciju, bet tad, kad no riteņa sāk arā birt gultņi, skaidrs ir viens - atpakaļ vairs neatmīsimies. Sāku skaitīt cik stundas mums vajadzēs iet. Ir vakars. Izskaitļoju, ka uz brokastīm varbūt paspēsim. Cietušā velo īpašnieks zvana uz dzimteni, un saka, lai brauc pakaļ. Pamazām velkamies uz robežas pusi pa kreiso pusi. Man kkā prātā iešāvās doma, ka vajag varbūt pa labo pusi. Tā, ja nu gadījumā kāds busiņš brauc ar LV numura zīmēm. Un te, jopt! Skatos pāri ceļam benzīntankā stāv mini-vans, ar LV numura zīmēm UN blakus stāv vīrs, ko mēs satikām parkā. :D Pārmaucu pāri ceļam, un ar satraukumu balsī prasu, "varbūt jūs uz Daugavpils pusi braucat? " Apskaidroju situāciju, ka salūzis velo, un nevaram vairs atpakaļ tikt normāli. Viss vnk zbis. Iekraujam velo, braucam. Nedaudz parunājam par dzīvi, šoferis ar sievu pastāsta par savu biznesu. Kungs nopriecājas, ka mēs tādi normāli čaļi, nominamies līdz Lietuvai, lai kulturāli iedzertu vietējo aliņu. :D

Lidojam ar busu atpakaļ, viss forši, visi priecīgi. Izlaiž mūs praktiski ideālā vietā netālu no mājām un esam klāt! Nekādas mīšanās un veselīga dzīvesveida murgu. :D
Secinājums: jo mazāk plānošanas, jo jautrāki piedzīvojumi. :D