Stulbuma kalngals jeb "Kā es minos 150km"

Rīts. Neierasti ātri pamostos, jo baigi gribas dzert. Ūdeni, jo vakar tika dzerts ne tikai ūdens. Paskatos pa logu - ārā labs laiks, neizskatās, ka baigi cepinās saule. Šī diena man arī tāda patukša, nekas īsti nav jādara.

Mani jau sen mocīja doma izbraukt kādu lielāku gabalu ar velosipēdu, bet nevarēju īsti atrast ne īsto laiku, ne maršrutu. Ja kādam kādreiz ieminos par savu plānu, tad vai nu mani nosauc par debīlu, vai arī pasaka "nu nezinu..." un klusībā nodomā: "debīls". :D Tad nu es pēkšņi izdomāju, ka braukšu šodien. Man jau daudz laika sataisīties nevajag! :D

Check list:

*Velo - ir! Sists, vecs, vairākas reizes iekļuvis avārijās un principā pilnīgi nepiemērots garām distancēm.

*Maršruts - atrodu Google Maps 3 pilsētas kā "check-points" un vnk atceros 2 ciparus - 117 un 122. 

*Ēdiens - aj, gan jau pa ceļam kkur.

*Karte - priekš kam?

*Rezerves riepa un citi drošības līdzekļi - aizņem daudz vietas, gan jau iztikšu.

Laimīgs izbraucu no mājām, īsti nezinot kur jābrauc. Galvenais - ticēt sev! :D Pēc 5 km man viss apnīk, galvā doma - nah mīties, ja var braukt ar mašīnu? Saprotu, ka jādabū mašīna un tad nekādu velosipēdu. Tuvojos 18. novembra ielai, un cenšos doties uz tiltu. Apskatīju situāciju, ieslēdzu ausīs k0rn un jūtoties kā pilnīgākais pašnāvnieks manevrēju starp joslām, cenšoties neaizķert kādu auto.

Līdz robežai ceļš kalnains un bedrains. Uzstādīta ceļazīme, kas brīdina "nelīdzens ceļš - 8km", nemaz nemotivē. Kad tieku līdz LT robežai sāk rasties doma, ka varbūt labāk griezt atpakaļ. Bet nē - vajag! (nezinu kāpēc, bet vajag :D )

Sākas Lietuva un ceļi paliek gludāki. Ne velti jau mūsu tēvu tēvi ir teikši: "Tur kur beidzas ceļi, sākas Latvija!" :D Aizbraucu līdz Zarasai un ielienu veikalā. Sapērku šokolādes, coca-cola un pāris energy drink, kuri joprojām stāv somā. Tad cenšos atcerēties pa kuru ceļu īsti vajadzēja izbraukt, lai nokļūtu uz nākamo "check-pointu". Tobrīd jau atceros tikai to, ka tā bija pilsēta, kura sākas ar burtu O un bija kkur pavisam netālu. Redzu, ka pa vienu no ceļiem, kas ved uz man vajadzīgo pusi pārbrauc fūre. Izdomāju, ka es arī braukšu tur, jo viņi tak` tikai pa lielajiem ceļiem braukā... Un man paveicas! Pēc pāris km ir zīme ar numuru "117" jeb ceļu, kurš man vajadzīgs. 

Tad minos, minos, minos un vēlreiz minos. Jau pagājusi stunda, bet visapkārt milzīgi lauki un NEVIENAS CEĻA ZĪMES! Sadomāju, ka lkm ir pakaļa. Izskatās, ka govis uz lauka arī nezin īsto ceļu. Piezvanu kādam labam cilvēkam un gribu palūgt, lai apskatās lmt.lv , kā dabūt mobilo internetu ārzemēs. Man pasaka "es guļu, labāk paprasi kādam zinošākam". :D Nu ok. Lieku ausīs mūziku, kur skan gangsta rap, un ripinu tālāk. Sāk līt lietus. Tad sāka gāāāzt lietus. Daudz ūdens un vējš, kas jūtami velk velosipēdu prom no ceļa. Te uz ceļa ieraugu tūristu karti, no kuras sapratu, ka esmu uz īstā ceļa! Vienkārši tā pilsēta ir n-tās reizes tālāk nekā es biju iedomājies. Tātad vēl tikai 20 km un būšu nākošajā check-pointā. P.S. Šajā momentā es secināju, ka karte ir normāla padarīšana, nevis old-school grabaža, ko izmanto cilvēki ar sliktu atmiņu. :D


Minos un sāku just, ka mani sāk raustīt krampji. Un vairāk, un vairāk. Te atcerējos, ka pie ilgām slodzēm ir vajadzīgs magnijs, savādāk krampjus dabūt ir pats par sevi. Beidzot sasniedzu savu ilgi meklēto pilsētu un ieeju veikalā. Atrodu kkādu sportistu dzērienu, kur iekšā daudz magnija un visādu citādu brīnumu. Sajutos kā baigais velosipēdists, bet tad ieraudzīju spogulī, ka dēļ lietus, vēja un kapuces, es drīzāk izskatos pēc trakonama pacienta nekā pēc sportista.

Tālāk ceļu atrodu viegli un minos uz LV pusi. Zīme iedveš bailes, jo tālāk man būs jābrauc pa LATVIJAS CEĻIEM! :OOO Turklāt, man jābrauc tālāk, jo bez viena līkuma man kopā nesalasīsies 150km.

Sākas LV ceļi un saprotu, ka pakaļā ir. Būtu dzimtajā pusē, ietu slīcināties Daugavā, bet pa to nav iespējams izdarīt. Visādi atsaldētie nesas garām, pa ceļu pabraukt nevar, jo katrs nelīdzenums sit nost ātrumu. Un tā pāris stundas! :D Laiks censties izdomāt, kāpēc Latvijas ceļus nevarētu taisīt lietuvieši?

Kārtējo reizi sāk gāzt lietus, līdz mājām tālu, bet līdz vecmammas mājai kilometrs. :D Lai es ietu dzert siltu tējiņu, skatītos pa logu uz lietu un nepieveiktu savu distanci?! Phe, braucam tālāk. :D Atkal sajutos kā pašnāvnieks. Varētu atkal ieslēgt smago metālu, bet pleijerim jau sen, sen beigusies baterija. (atgādinājums sev: nākošreiz uzlādēt)

Un braucu, braucu līdz pāris desmitu km attālumā saprotu, ka vairs nevaru. VAU, VAU! Paldies Dieviņ, es zinu, ka tu mani mīli! :* Uz ceļa izskrien divi buldogiem līdzīgi radījumi, kuri beidzot atraduši sev pusdienas. :D Nezinu īsti no kurienes, bet tas lika atrast jaunas enerģijas rezerves! Sapratu, ka vajag apbruņoties. :D

Minos, slīkstu lietū, izžūstu un tā visu laiku. Rodas naids pret valdību un Satiksmes ministriju. Lai brauktu pa vietējiem ceļiem ar velosipēdu ir jābūt izcilam un nedaudz pasistam entuziastam. Beidzot nonāku līdz Daugavpilij, pat vēl nav iestājusies tumsa, bet savas 7 stundas mīšanās pagājušas. Brīnos kā man neapnika braukt vienam. :D

Skatīt 26.06.12 lielākā kartē

Secinājumi nākošajai reizei (da labi, tādas nebūs :D ):

*ja negrib steigties, var iet meklēt geo-kešus.

*rezerves komplekts un vispār normāls velosipēds nenāktu par sliktu

*dubļu sargi ir praktiska un noderīga manta visiem (protams, ka man tādu nav), nevis tikai pensionāriem, kas brauc uz baznīcu :D

*nemokiet sevi un labāk izvēlieties normālus pārvietošanās veidus! :D